02 Janvāris 2011 @ 14:13
 
Jā, es laikam cenšos atgūt visu nepaspēto un tāpēc katru dienu guļu trejdeviņas stundas no vietas, taču velnsparāvis, pēdējo dienu laikā mani no gultas spēj izvilkt vienīgi nogulēts kakls vai izmisīgi telefona pīkstieni, ja pagadās [piemēram, šī diena sākās ar vēsti no studijas vadītājtantes, jā, kārtējā pindzelētāju saieta datums noteikti ir pirmā lieta, ko es gribu uzzināt pamostoties]. Bet ne jau par to ir stāsts. Īstenībā viss ir ļoti persikaini un es tiešām jūtos lieliski, taču mani nomāc privātās telpas trūkums, es nevaru neko prātīgu iesākt, nevaru uzstellēt kādu labu filmu, nevaru mierīgi nodīrāt sev kādu skičpapīra gabalu un paņemt ogli vai vismaz apgrauztu 2B - viss šis bardaks mani dezorganizē, atliek vienīgi ķimerēties pa naktīm [kurās es tomēr gribu kaut cik pagulēt] vai arī iemainīt savus ikdienas pienākumus un kuslo sociālo dzīvi pret palikšanu mājās tad, kad te ir mierīgāk un var darboties, neriskējot saķert kādu jaunu neirozi privātuma nepietiekamības dēļ.
Uzšķērdu ģimenes kopdrauga uzdāvināto jaungadlaimīti kaķīša formā un tur esošā zīmīte, kā jau parasti, ir pilnīgi vai kulaks uz acs: 'Vislabākais veids, kā pārvarēt kārdinājumu, ir ļauties tam!', un kāpēc gan ne, galu galā es vienmēr esmu sev mazliet atgādinājusi mūku, kurš pie katras šķībi aizgājušas domas ar pletni nodauza sev zilu muguru - vajadzētu kaut ko pamainīt, ļaut iekšējai kucei vismaz reizi mūžā uzelpot, no visas sirds izvārtīties grāvī un pēc tam mierīgi turpināt ceļu, tiešām, kāpēc gan ne. Dzīvojieties.
 
 
Skaņa: Bērnības Milicija - Skaistiem cilvēkiem ir laba ritma izjūta