Aizgāju gulēt saskābusi, pamodos vēl skābāka [tas laikam dēļ tā vanderšūn noredzētā sapņa, par kuru citkārt būtu priecājusies, bet šorīt dusmās situ spilvenam, ibio maķ], bet re kā, aizdefilēju uz veikalu pēc sava own personal vīna, atradu brīnišķīgāko cepumu formiņu visā plašajā pasaulē [turpmāk visi mani konditorejas šedevri būs puzles gabaliņa formā] un jācer, ka dzīvīte ieriktēsies pareizajās sliedēs - jākorķē vaļā un jāsāk cept piparkūkas, kas cits atliek [jā, sieviet, tavs altāris tagad ir plīts]. Dzīvojieties, patērētāji, nav nemaz tik bēdīgi, kā izskatās.

'Vientuļam cilvēkam smagi ikvieni kopīgi svētki' [Solžeņicins bija opja mīļākais rakstnieks, laikam ne jau velti], un man patiešām nav ne mazākās svētku sajūtas, lai gan tādai nepārprotami vajadzētu būt - lūk, es esmu aizcepusi visu 8. dzīvokli ar piparkūkām [lai varētu rīt bez atlikuma ziedoties vienīgi pīrāgiem, šubai un cepetim, nevis žmurcīt eglītes un sirsniņas], un pēc idejas man šajā punktā vajadzētu nepacietīgi vibrēt, gaidot rītdienas vakaru, kad kopīgi ar famīliju apsēdīšos pie galda un kaut uz pāris stundām aizdzīšu domas par mūžam nenomazgātajiem traukiem ['viņa nav sieviete, viņa ir trauku mazgātāja'] vai nenodotajiem gleznošanas darbiem [paldiesdievam, es esmu iekļāvusies visos termiņos un varēšu laimīgi gulēt līdz pat 10. datumam], taču velnsparāvis, man neko no tā visa negribas, mana vienīgā vēlme ir saģērbties siltāk, [joprojām] ielikt galvu kādam klēpī un tā nogulēt tik ilgi, līdz atpeld pareizās domas. Ibio rio.