'Ir taču Ziemassvētki', jā, vispārējas labākbūšanas laiks - es, teiksim, esmu apņēmusies pēc skates izgulēties vismaz 12 stundu ilgā miegā, atlaist līdzpilsoņiem visus viņu sastrādātos grēkus, un galu galā visu 24. decembra dienu pavadīt savā virtuvē, cepot un šmorējot tā, ka milti iet pa gaisu, kā arī pa laikam uzdziedot un dzerot karstvīnu. Smuki būs. Un vēl, vēl es varētu vienreiz saņemties, atvērt nezkādas iekšējās enerģijas rezerves un beidzot atmest to savu neglābjamo saldsērīgpuņķaino romantismu - vai vismaz noarhivēt kaut kur tālu līdz kādiem citiem, iespējams labākiem laikiem. Protams, es īsti nevēlos savas azbesta vecenes prasmes ieviest pilnīgi visās jomās, piekopt tanka politiku un katru nākamo cilvēku konvertēt par ķeksīti kopējā sarakstā [jo es taču esmu sieviete, galu galā, es arī gribu garas vakara pastaigas ar rociņturēšanas elementiem un kopīgas, vēlas brokastis ar trim kafijām], taču velnsparāvis - bridu šodien cauri Vecrīgai, padusē pasitusi svēto papīru mapi ar vēl svētākajiem skates darbiem tajā, centos nepaslīdēt uz sasodītā bruģa un teju vai nelāgi sajutos, redzot, kā pilsoņi, pārīšos sadalījušies, vizinās Līvu laukuma panorāmas ratā, klaiņo apkārt pa vecpilsētu un slidotavā viens pie otra pieāķējas līdzsvara saglabāšanai [es nemāku slidot, diemžēl vai par laimi]. Bēda jau nav tajā, ka neviens neiet ar mani slidot vai brokastot, bet gan tajā cilvēcīga kontakta trūkumā - visas afēras, epizodes un notikumi pēdējo divarpus gadu laikā nav bijuši nekas vairāk kā izmisuma dzīta ķeršanās pie visiem apkārt peldošajiem salmiņiem, nešķirojot ne pēc kādiem parametriem, viena vakara cilvēki biedrīšu rīkotajos saviesīgajos vakaros un neizbēgamā piedzeršanās ballītes gaitā, lai no rīta nebūtu sev pašai jāskatās acīs, un man nav ne jausmas, kā būtu jārīkojas, lai rastu kaut kādu nebūt ilgtermiņa mierinājumu. Ai [Adobe Illustrator], ibio rio.