Winamps nupat uzslēdza Rakovski un tik ļoti jocīgi sametās, bet ne jau par to ir stāsts. Jūtos persikaini, bakstu indizainu, jūtu brīnišķos Red Bull iedarbības efektus un sāpošo muguru arī pie viena - tā iet, kad guļ maz un turklāt ne sevišķi pareizā pozā [lai gan 7 stundas miega, velns, tas ir daudz, gandrīz tik daudz, cik daži mani biedrīši noguļ pa nedēļu]. Tāda laba sajūta - aizgāju vakar uz Annu Kareņinu un tas laikam ir pagaidām labākais, ko šonedēļ esmu sastrādājusi, arī saaukstēšanās ir aizdzīta un alkohols uz brīdi nolikts malā, un vispār viss tā ļoti jauki, vienīgi luste uz darbu taisīšanu ir izkūpējusi kaut kur ellē gaisā, bet gan jau skates priekšvakarā atgriezīsies. Dzīvojieties.

It kā jau man vajadzētu vienreiz nospļauties un ieskatīties dzīvei taisni ģīmī [ko es šobrīd patreiz arī daru un viss it kā notiek], taču ibio maķ ar ārā, es jūtos tik pretīgi, jēzusmarija, что мне делать, как мне быть? Taisni vai žēl metās, ka man nav trīs labu draudzeņu kā Seksā un Lielpilsētā, varētu ātri sasaukt kopsapulci un izsvērt visus par un pret, taču tagad - bļin, sēdi un domā, būt vai nebūt, dzert vai nedzert, pisties vai nepisties [tracina šitais draņķa duālisms]. Ibioriodežaneiro! *seko neartikulētu skaņu virkne*