Es nezinu, kur izgaisa mani mierīgie, nesteidzīgie brīvdienu rīti, kad varēja visu rīta cēlienu virtuvē lasīt jaunākos preses izdevumus un piedzert tējiņu, es patiešām nezinu, vai man kaut reizi mūžā būs personīgā dzīve ar visiem personīgajiem prieciņiem, ibioriodežaneiro.
Man jāiekurina krāsni, jāizberž māju un teju vai через не могу jāuzglezno mājasdarbu, bet tas tā. Stilam nav nozīmes, visu izšķir slāpes, tāpēc brokastīs alus un simboliska tēja, un fonā Imants Daksis - simts gadus nebiju atskaņojusi, tagad tāda jocīga laikā ceļošanas sajūta, atmiņā ataust visādas senaizmirstas detaļas, visādi izvilkumi no vecām vēstulēm, smaržas, skaņas, saules staru krišanas leņķi un tamlīdzīgi [es pati sev mazliet atgādinu to robotiņu no vienas Disneja filmas - to, kurš vāca visādus krāmus un tad visādas lietas ar viņu tur notika, nu tā kaut kā]. Ai. Dzīvojieties, patērētāji.

Man patīk cilvēku rokas, kakli un atslēgkauli. Ibio.
Sešas stundas mēģināju saņemties ražīgam darbam un sapratu, ka šī galīgi nav gleznojamā diena, vispār esmu sapurgājusi savu vienīgo brīvdienu, kurā taču tik daudz varēja izdarīt, vai vismaz gulēt un nedarīt neko - tagad nav ne īsti gulēts, ne īsti strādāts, pretīgi.
Vajadzētu iemācīties viegli pārslēgt prātu no viena režīma uz otru, vajadzības gadījumos izslēgt vispār - cik daudz labu lietu esmu palaidusi garām tāpēc, ka neesmu mācējusi pārbīdīt pārslēguma kloķi.