Ak šīs poligrāfijas stundas, man pat patīk, Zabarovskis ir teju vai vienīgais cilvēks visā Jūrmalas gatves 90. namā, kurš patiesi saprot, ko runā, un kaut kur netālu sēž L. - damn, she's beautiful. Bet ne jau par to ir stāsts.
Vakar gāju mājās no teātra [man nepatīk Nacionālais teātris, nepatīk], un kaut kā nāca kārtējā dievišķā apgaismība, ne pirmoreiz, bet tomēr no jauna - laimei jau patiešām nevajag daudz, nevajag katru nakti drāzties 359 pozās un maigoties telefonbūdiņās, pilnīgi pietiek vakaros kopīgi uzcept kartupeļus, pirms gulētiešanas uzpīpēt un rītos pamosties no pirkstu piņķerēšanās matos [mana iekšējā kuce ir apklususi un es ilgojos gan aizmigt, gan arī pamosties blakus, sasodīts]. Eh. Apgaismību noglabāju pie pārējām, atkorķēju pudeli, iztriecu sausu, tukšo taru ielidināju kaimiņu vīnogulājos un devos mājās - gulēt, vienatnē.