Biedri ir gatavie jaukumiņi - atliek man nokavēt zīmēšanu, un es uzreiz skaitos kādā iemīlējusies [screw you, arī vislielākajos mīlestības periodos es godprātīgi gāju izglītoties, toties pa vakariem gan metos iekšā kaislībās ar galvu pa priekšu], savukārt Muižnieku Anna visus šos gadus ir uzskatījusi, ka es, kā jau darbaholiķei piedien, nemāku taisīt ēst [tie nu gan ir salti meli, manis taisīto visi ēd un slavē un vēl neviens nav no manas mājas izgājis badā].
Vakara saule apspīd grāmatplauktu, kas par daili [es mazliet salecos katrreiz, izdzirdot vārdu salikumu 'vakara saule', velns], alkohola patēriņš ir samazinājies līdz minimumam, taču vietā ir nācis kofeīns, o jā - makes me pray every damn day, lai neteiktu vairāk. Bet ne jau par to ir stāsts.
Nebiju domājusi, ka man būs tāds prieks jau tā nebrīvajos trešdienu vakaros vēl testies gleznot [man interesē, pa kuru laiku es guļu], taču māksla prasa upurus, galvenokārt finansiālus - atkal jāsūkā birsti līdz nākamajai stipendijai, atdevu savu pēdējo piecīti par sūda mazo paletīti un vienu mastihīnu [uz kāta smukiem zelta burtiņiem uzrakstīts 'Goya', laikam būs jāsāk vairumā cept Kailās Mahas].

'I'm in love with your brother, yes I am.'

Neviļus atcerējos šīs vasaras afēru, savu pēdējo Viņu - tos šūpīgos gurnus šaurajās, mūždien ar pildspalvu noķēpātajās džinsās, to melno žaketi un to sasodīto matu šķipsnu, kura bija speciāli atstāta nenogriezta un mūždien traucēja skūpstīties. Jocīgi, es viņu izdzēsu no sava cietā diska ātri un nesāpīgi, tur tagad ir tik skaisti kā dzīvoklī pēc pārvākšanās - palicis vien vecs dīvāns un pāris grīdlīstes, bet citādi tukšums.