Divos vārdos - bija brīnišķīgi, likās, ka nav nemaz tie 4 gadi pagājuši. Tā rāmi un sirsnīgi.
Šķiet, ka man ir jāpārstāj sevi katru mīļu dienu barot ar alkoholu, es jūtu, ka vienā brīdī nebūs labi, un ņemot vērā to, kādu ceļu ir aizgājušas teju vai visas ģimenes sievietes, būs galīgi nelabi. Eh. Jābeidz ņaudēt un jābrien uz aptieku - protams, vakardienas brīvdabas eksekūcijas ir darījušas savu un sezonas pirmā saaukstēšanās ir mani nokāvusi. Dzīvojieties.

Tireklis uznācis un kaulus lauž, grr, es nevaru atļauties slimot - kurš tad taisīs logotipus neeksistējošām firmām, kurš tad līmēs planšetes un ceps Toļika sadotos zīmēšanas mājasdarbus, patiešām, kurš? [Šlesers, kurš gan cits] Dzīvokļa plašumos TV kastē vārās Šreks un kaut kāda rozā laumiņa dzied 'Man vajag vīru!', dievsesimumsgrēciniekiemžēlīgs, es arī varētu kaut kur nostāties un pilnā rīklē ķērkt to pašu [kā tautā saka - 'Smuki būs!'], bet īstenībā jau nē, es nezinu, vai man vajag ieviest sev mīlamo objektu un vai man vispār kaut ko no tā visa vajag - tādi kontakti prasa krietni lielas kopābūšanas devas un es jau protams labprāt, taču tādās devās mani nespēj paciest pat paši tolerantākie [un arī nelielās drošvien ir visai grūti, it kā jau pilsoņi smaida, taču tas dežūrsmaidiņš tāds skābs, pavisam skābs]. Dzīvojieties, patērētāji.