Atminējos, kā pirms pāris dienām pie Jāņa skatījos Amēliju un domāju par to, ka kaut kad aptuveni pirmā kursa laikā, kad viss gāja uz grunti un mana sociālā dzīve bija pavisam ļoti mirusi, es jutos mazliet kā Stikla Cilvēks, kurš tikai sēdēja mājās un gleznoja, tagad обстановка ir drusciņ mainījusies un es varētu justies kā tas pamuļķītis no dārzeņu bodes, kurš mājas iedzīvotājiem iznēsāja produktus - lūk, atstiepu 5. dzīvokļa tantei no veikala žāvētu vistu un nopelnīju saldējumu, hooray [tante arī ir manā frontes pusē, jo šodien mazmāsiņas brandža laikam ir pārsitusi visus rekordus - divu stundu laikā, kamēr es biju prom, viņi ir izpelnījušies visu pārējo septiņu dzīvokļu dusmas par sataisīto troksni, atstājuši mani bez vakariņām un sazīmējuši manas durvis ar zilu marķieri, velnsparāvis, es lasīšos prom uz kojām vai noīrēšu sev istabu kaut kur ellē gaisā, vismaz šitā bardaka vietā būs mans personīgais bardaks un es jutīšos brīnišķīgi].
Nezinu, varbūt tie man ir tikai kārtējie mirkļa uzplūdi, taču vakarvakarā biju absolūti gatava no šejienes izdzēsties, galu galā cik tad ilgi es te ekshibicionēšu, katrs ieraksts ir neizmērojama atkailināšanās, jo galu galā es te rakstu visu, reizēm caur puķītēm un pa visādiem apkārtceļiem, taču visu - visas baltās un nebaltās dienas, visu, kas mani ir iepriecinājis vai sabēdinājis, par visiem īpatņiem, kuri ir kaut kādu nospiedumu manā īsajā mūžiņā atstājuši, par tiem, ar kuriem esmu runājusi, dzērusi, mīlējusies, smējusies vai raudājusi, un turklāt kaislības te notiek kopš 2006. gada [nesen gan padzēsu mazliet], var vērot manu izaugšanu no mazas, dumjas meitenītes par lielu sievieti un izrēķināt kopējo rožulauka indeksu pa mēnešiem - atliek kādam tā nopietnāk palasīt starp rindiņām un drusku padarboties ar atšifrēšanu, lai viss mans rūpīgi līmētais pēdējo gadu dzīvesstāsts atklātos visā savā krāšņumā. Dzīvojieties, patērētāji.