Šķiet, ka man vienmēr ir paticis visādos veidos pievērst sev uzmanību, arī tagad, saķimerēju savas izejamās kedas un tagad tās izskatās kā noadītas - nevar noliegt, publika pārsvarā skatās uz manām kājām vien [kas tad tur tāds ir, es tikai paklīdu pa Etsy un sapratu, ka nemaksāšu sūda 100 zaļos par to, ko varu uztaisīt pati un turklāt par 6 latiem].
Nobļāvu balstiņu pie Pērkona, tāpēc šodien aizsmakums [var saprast, kāpēc tolaik tos vilcienus demolēja, es pati labprāt], uzrāpos kalnā un mēģināju saskatīt uguņošanu [nekas prātīgs nesanāca], skatījos uz tālumā spīdošajām centrālstacijas gaismiņām un nolēmu, ka tajā vienā brīdī, kad naktīs mani pārstās mocīt miegs, es klīdīšu pa aizmigušo pilsētu - nepildīšu iekavētus pasūtījumus, nedzeršu vīnu un neskatīšos filmas līdz pieciem rītā, kā es to parasti negulētās naktīs daru, bet vienkārši klīdīšu apkārt, satinusies savā izdilušajā mētelītī, atgriezīšos mājās ar pirmo tramvaju un Dzīvošu Vienkārši Tā.
Gribas piedzīvot kaut ko skaistu, ļoti.