Kaut kā jocīgi ar Viņu runāties, galīgi vairs nesanāk pat sūda skaipā, kur nu vēl īstajā dzīvē [lai gan nav jau tur nekā brīnumaina, es šos divus vai mazliet vairāk gadus esmu uzvedusies kā pēdējais mūdzis, patiešām brīnos, kur ir spēks mani tik ilgi izturēt un nesūtīt diriģēt], un tā vien šķiet, ka mūsu jau tā trauslais kontakts pēc laika nomirs savā dabīgajā nāvītē, eh, skumji jau būs, bet ko padarīsi [es nevaru atsaukt atmiņā nevienu citu gadījumu, kad būtu kādam tik ļoti vēlējusi labu, patiešām - nevis tā vienkārši saulainu taciņu, bet visu pašu labāko, ko pat vistuvākajiem reizēm nenovēl]. Bet ne jau par to ir stāsts. Ielīdu dušā, nomazgāju sevi tīru ar labi nomārketingotu Palmolive dušas želeju [reklāma ir apēdusi manu patērētāja zemapziņu, es taču nekad mūžā nebūtu pirkusi nekādu jauno uzlaboto granātābolu mēslu, kurš mitrinās manu ādu 24/7] un secināju, ka man ir brīnišķīgas roku vēnas, lielas un skaidras, ar tādām tik durties uz nebēdu un nenopriecāties, kaut gan slimnīcas medmāsas nekad nevar mani pieslēgt sistēmai, jo nevar vēnā trāpīt. Tagad mierīgu sirdi klausos Radiohead un malkoju Tuborg, kurš pārvācies uz dzīvi arī puslitra bundžā [mans mīļākais tilpums], virsū rakstīts 'Liquid Soundtrack' un tas izklausās lieliski, turklāt nav nemaz tālu no manas šībrīža patiesības. Dzīvīte rādās mēreni skaista, rītdien iztikšu bez vārda dienas [nez, tas īpatnis ar skumjajām acīm apsveiks, neapsveiks?], un vispār gaidu, kādi notikumi risināsies tālāk, kaut kam taču aiz tā visa ir jābūt. Dzīvojieties.