Man rādās tādi sapņi, nu tāāādi sapņi [šajā punktā es pieceļos no krēsla un atplešu rokas, norādot sapņu aptuveno lielumu], nav nekāds brīnums, ka no gultas izlienu ap desmitiem un pēc tam uzlāpos ar kūpošu Dallmayr krūzi, jo miegs neiet prom ne sitams, ne lūdzams, taču pašos pamatos dumji tāpat, jo kāpēc tas, par ko es dienā izmisīgi cenšos nedomāt, naktī parādās visā savā krāšņumā un ir tik vilinošs kā [ievieto tēlainu salīdzinājumu šeit], no rīta vienmēr jāmostas ar tik patīkamu pēcgaršu un vēlāk jāatjēdzas, ka ne tev kas bijis, ne būs [un vēl jau tie naktstauriņi, jēzusmarija]. 8. dzīvokļa apartamentos atkal saviesojušies viesi [es nesaprotu, kāpēc šajā mazdzīvoklītī ir jārīko kaut kas ar vairāk nekā divu viesu piedalīšanos, te taču nav vietas], un šķiet, ka vālēt prom ar velo ir labākais situācijas risinājums, lai jau viņi te mierīgi ēd Cielaviņu un marinējas savā sulā.