Īstenībā brīnišķīgs rīts pēc 6 stundām samocīta miega, bet ne jau par to ir stāsts. Vakar vakarā mēģināju izbagarēt Martini pudeli no 4. atvilktnē iekārtotā minibāra, procesa laikā no turpat esošā loga zēģelēja patīkami veldzējošs nakts gaiss, neviļus iedomājos par viņu [kas nebūt nav pārsteidzoši, jo parasti, kad vakaros sazvanījāmies, es izliecos ārā pa logu un elpoju nakti] un protams, protams, likumsakarību virknes notiek un tieši šajā brīdī gar manu ģīmi eleganti noplanē naktstauriņš, kuru es pēc tam ķerstīju pa istabu, lai nenosvilst kaut kur - it kā jau nothing much, taču zinot iepriekšminētā cilvēka apsēstību ar naktstauriņiem un vispār visu to, kas aiz tā stāsta stāv, tas liekas vairāk nekā dīvaini, turklāt te parasti nekad neviens naktstauriņš nemēdz ielidot, kas dīvainības apstākli vienīgi pastiprina. Tagad pilnīgi vai žēl, ka toreiz tā arī nepaspēju aizņemties Bitenieku ar visām tām piezīmēm lappušu malās [uz baltā vāka ar iespējams, to pašu melnu marķieri bija braši uzrakstīts 'Bitinieks', es aizrādīju par kļūdu un man atbildēja, ka tam tā jābūt], kas zin, būtu noderējis, man varbūt izaugtu mazliet vairāk prātiņa. Labi, kuš. Šķiet, ka šī būs lieliska diena, kāpēc lai tā tāda nebūtu!

Es taču teicu, ka diena būs lieliska - vēsturē B līmenis [mācīšanās pēdējā naktī pie vīna pudeles diez vai cēla manu skillu, tomēr A es tāpat nebūtu no sevis izžmiegusi], taču ibio rio, kāpēc šajā draņķa iestādē nevar nolikt visus eksāmenus vienā gadā, kāpēc vēsturi jāliek otrajā kursā un visu pārējo trešajā [lai gan ko es jautāju, tas taču ir RAV, the failhouse]. Dzīvojieties!