Beidzot atklāju peldsezonu [es saprotu, ka to var darīt vēlu, bet ne jau jūlija vidū], jo vislaik kaut kā nebija lustes un pa naktīm ūdens auksts, nosvilināju kājas un tagad sēžu uz sava vecā krēsla ar kaut kādu stulbi jocīgu sajūtu, velnsparāvis - diez vai tas ir tas viens alus, kuru izdzēru pie jūras, tie ir drīzāk kautkādi vēdertaurenīši [kopš mēs pirms trim vai četrām nedēļām Vērmaņdārzā izšķīrāmies, taureņi man ir sensitīva tēma, tāda pati kā daudzas citas], un pēc idejas jau es varētu paņaudēt, cik skumji man patiesībā ir, bet vai vajag? Šī vieta jau sen vairs neveic biktskrēsla funkcijas un skumjas vislabāk slīkst viskijā, to iemācās ātrāk nekā reizrēķinu [kuru es joprojām tā īsti nezinu, mazajās klasītēs es biju apdāvināta visās jomās, izņemot socializēšanās prasmes un matemātiku, abas divas bija jādzen iekšā ar sūdainu mietu un joprojām nav īsti apgūtas]. Dzīvojieties.