Aiz muguras TV kastē vārās Sprīdītis, kuru tūlīt pārmākšu ar mapes Klimpinjpolka saturu - viss kopā skanētu 9 dienas, trīsarpus tūkstoši dziesmiņu, no kurām 'iespējams, labāko' es atklāju vakar, astoņos no rīta īpaši neērtā pozā guļot starp pārgurušiem biedrīšiem un klausoties L. modinātājā, kuru nevienam nav spēka izslēgt [par mūziku runājot - gandrīz visiem īpatņiem, kurus es pazīstu, ir vairāk vai mazāk laba gaume, dažiem tā ir lieliska, taču L. tā ir nepārspējama]. Tie bija ekselenti svētki, patiešām bija - divas dienas būt prom no pilsētas kopā ar biedriem, gulēt slapjā zālē, vērot Buffalo, runāt muļķībiņas, nereibt pēc 16 pieveiktām pudelēm, ņaudēt, katru tostu uzsaukt par sievietēm, dizainu vai vienkārši 'par to pašu, ko parasti', izsmieties līdz ārprātam un naktī plānprātīgā ātrumā testies caur mežu ar vecu, apburošu divriteni, pilnā rīklē dziedot. Šķiet, ka endorfīni un serotonīni ir manī sasnieguši kritisko masu, rožulauka indekss sakāpis debesīs un visas manas patreizējās sajūtiņas ir plānprātīga, neiedomājama, vēl ne reizi nepieredzēta, plosoša vēlme dzīvot.
Dzīvojieties, patērētāji! Things were good when we were young.