Pilnīgi vai jābrīnās, cik mierīgi būšu nodzīvojusi veselu nedēļu, pārāk mierīgi, kāds drošvien ir tur galvā jau laikus pavilcis avārijas kloķi un visas ieejas/izejas noslēdzis - nekādu baigo uzplūdu, vien kaut kāds reti pretīgs izmisuma maisījums, bet visādi citādi miers, coke and ecstasy, vakarā nolikšu savu dizzy head uz sagulētā spilvena un aizmigšu dziļā, noguruša cilvēka miegā. Aiz loga kaut kur tālumā lido mazas lidmašīnītes [es atceros, kā mēs pirms aptuveni mēneša gulējām pie jūras, bezkaunīgi maigojāmies, pastarpām smēķējām vaļīgi satītus paštītos smēķus ar ķiršu tabaciņu un centāmies noteikt virs galvas lidojošo lidmašīnu piederību noteiktām aviokompānijām - tās no airBaltic bija ar zaļām astēm], un rīt jābrauc jāņoties, pārmaiņas pēc ne-mājās - tam vajadzētu būt jauki un tas tā arī būs, galu galā man taču ir lieliski biedrīši un turklāt Rīga nav īsti piemērota Jāņiem [Purva iela neskaitās, taču tās vietas vairs nav, tagad tur ir mauku māja vai kas tāds], Cīruļu mājas Jūdažos izraisa mazlietiņ riebumu, un nekur citur jau mani tāpat nesauc [reizēm nāk prātā vecā līdzība ar čemodānu bez roktura - nest grūti, bet atstāt arī kaut kā tomēr žēl]. Dzīvojieties, patērētāji, es iešu pavēdināt plaušu.