Līmenis, ibiomaķ: reiz es telefonu mēdzu pa naktīm slēgt ārā, lai neņaud, vēlāk piekāpos un vienkārši nogriezu skaņu, vēl pēc kāda laika klusumu izkonkurēja vibrozvans, līdz visbeidzot viss vainagojās ar to, ka tagad man mūžīgi stāv ieslēgts visskaļākais iespējamais zvana signāls, un paradoksāli - jo skaļāks režīms, jo mazāk kāds tev zvanīs, bet ne jau par to ir stāsts. Svētdienas joprojām ir kā slapja grīdas lupata sejā, bet varbūt tie man tikai tādi mirkļa uzplūdi vidēji 52 reizes gadā, kas zin. One of those days, velnsparāvis, varētu izvēlēties the easy way, aizšļūkt pēc substancēm un lopiskā manierē pieļurbāties, bet tas laikam nebūs īsti pareizi [lai gan es taču tāpat neko nedaru pareizi]. Nogruntēju kartonus, vismaz kāds labs darbs šodien, visas nākamās dienas ir plusmīnus brīvas, pavadāmas mierīgi un bez Jūrmalas gatves postošās ietekmes, un šķiet, ka es sev aiz izmisuma nograuzīšu rokas, jēziņ, es nesaprotu, no kurienes tas izmisums rodas - man taču ir, ko darīt, un ir pareizās domas, par ko domāt, dritvaikociņ. Dzīvojieties, personas.