Mhm, ar pusotru stundu ir par maz, biju jau piemirsusi. Dzīve notiek, ļoti notiek, ar visādām epizodēm pa vidu, mani beidzot apciemo miegs [šī laikam būs vienīgā reize, kad skates priekšvakarā es patiešām gulēšu, 21. datums ir tik tāls kā Austrālija un divi darbi nav nekas], taču vislielākais prieks ir tāds, ka vairs nebūs jāiet uz kompozīciju, ak priecīgā diena - brīdis, kad aiz sevis aizvēru kabineta durvis, svētlaimes apmēru ziņā bija pielīdzināms desmit orgasmiem reizē, un drīz tas pats notiks arī ar rasēšanu [vakar svinīgi uzvilku pēdējo līniju, ak, vairs nekādu perspektīvas kastīšu un divpunktsvītru līniju]. Dzīvojieties - ja man sanāk, jums arī sanāks!