Ja nebūtu pati sev pasludinājusi stingrā režīma sauso likumu [kurš, kā par brīnumu, joprojām darbojas, haha, apņēmība tomēr nav no manis vēl šķīrusies], es noteikti piedzertos - jocīgi, no rītiem nekad nemostos nelaimīga, pat ja tam ir vismaz septiņtūkstoš iemeslu, vienmēr izrāpjos no gultas patīkamā kondīcijā un tikai pēc tam sabojājos. Šodien kafija un kompozīcija, vakardienas planšete ar manu melnajā līmplēvē izgriezto stencilēto ģīmi [vismaz pārmaiņas pēc es tur labi izskatos] mētājas uz galda, taču nav ne mazākās lustes tai piepulcināt trīs citas, priekš kam to visu - Jūrmalas gatvei tevi vajag tikai tad, kad ir nepieciešams celt skolas krānu neesošo prestižu, vai arī ja skatēs zem tava vārda stāv tukšumi, pārējā laikā tu esi tikai audzēknis vulgaris, kurš uzrāda tik nepieklājīgi lieliskus sasniegumus, ka nākas pie stipendijas piemest arī Zommeres konfekšu naudu.
Piekļauties, ielaist pirkstus matos un iemigt blakus, šobrīd negribas neko citu.