Spilgts NEradniecības piemērs, mamma ienāk un jautā: 'Kurš vakar uzvarēja?', es atbildu lepnu 'Mēs!', jo hokejs taču, savukārt mazmāsiņa - 'Samanta!', jo Telekartes Akadēmija laikam finišēja, jess, vismaz tas dredainais RDMV tirliņš vairs nerēgosies acu priekšā.
Man vajadzētu naktīs gulēt vairāk, un ir pavisam priecīgi.

Es varētu šo nakti beidzot veltīt filmiņām, miegam un hokejam [ome mūždien teica 'kohejs', un veltīgi bija mani centieni ieskaidrot viņai, ka tā taču neviens nesaka], nevis ģenerālplāniem, šķēlumiem un kompozīcijas planšetēm daltoniskos toņos, ak, Jūrmalas gatve 90, cik ļoti tu esi mani pa sūda diviem gadiem cēlusi un gremdējusi [un vēl divi palikuši, jess, ko es iesākšu pēc tam, man vispār nav ne mazākās nojausmas]. Nezinu, ko domāt un vai vispār domāt, viss notiekošais un arī nenotiekošais ir nācis man tikai un vienīgi par labu, esmu salabojusies visos iespējamos veidos un vakaros braucot pēc papīriem pāri Akmens tiltam, vairs neskatos pa labi ar izmisīgām suņa acīm - jāatzīst, ķīselis no galvas nekur nav pazudis, taču vismaz noslāņojas kaut cik, un who knows, varbūt es drīzumā sasniegšu kaut kādu fantastisku apgaismību ar miljonvatu spuldzēm visapkārt.
Dzīvojieties, patērētāji, weather's good for airstrikes.