Šāda periodiska došanās uz Turieni savā veidā līdzinās svētceļojumam, ibio maķ - man tikai vajadzētu plecos krustu un pēdējo ceļa posmu veikt četrrāpus, skūpstot putekļaino asfaltu, tas noteikti būtu skats pa rubuli, bet ne jau par to šodien ir stāsts [es tiešām varētu kādudien vienkārši ņemt un aizvērties, izslēgties, nekad mūžā vairs nerakstīt un nerunāt, un tas būtu lieliski, 'abonents, kuram jūs zvanāt, neeksistē', un neviens visā plašajā pasaulē nezinātu, kā man iet un vai man vispār iet]. Vissvētākā papīrmape atradās un tas nozīmē vēl tikai 14 rasējumus, nevis visus 25, gar acīm šilierējas visu nakti zīmētās izmēru līnijas un šķiet, ka drīz beigsies papīrs, ko tad es darīšu [horoskopi muld vienā muldēšanā, mana stihija nav uguns, mana stihija ir papīri un kofeīns].
Dzerot rīta tējiņu, mani piemeklēja doma - sasodīts, es taču varētu ieiet vēsturē kā sieviete, kura nemāk spēlēt kārtis [ne zoli, ne duraku, absolūti neko, varbūt vienīgi sētniekus - tas ir tad, kad visas kārtis nosviež zemē un liek salasīt], nav lasījusi Krēslu [un paldiesdieviņam, lasa labu literatūru!], nekad nav bijusi ārpus LV, nav redzējusi gandrīz nevienu no visām tām 'must see' filmām un nekad mūžā nav bijusi ne Gaujā, ne Ļeņingradā, ne ILY, ne Istabas otrajā stāvā, Rock 'n' Riga, Speisdogā, Teātra bārā, Goijā, visās tajās kafijdzeršanas iestādēs un tējas namiņos - nevienā no tām vietām, kur mani inteliģentie un izglītotie, un nepārprotami skaistie biedri un biedrīši parasti pulcējas [un man nav ne jausmas, cik labi vai nelabi tas ir]. Dzīvojieties, patērētāji!

Lai nesavārītu neko dumju, ko pēc tam nevarēs izstrēbt trejdeviņus gadus, es nomazgāju vai visus pasaules traukus, aplaistīju savu vienīgo puķīti, izmetu krāmus no pagaldes un simtreiz apbraucu apkārt rajonam, bet nekas nav sevišķi mainījies un es joprojām nezinu, kur likties. Krampji vēderā un skumjiņšbēdiņš. Šonakt es rasēšu!