Es pievēršu pārāk lielu uzmanību sīkumiem. Riteņoties apkārt ar sarkanmelno Gloriju ir lieliski, pilnīgs runner's high, bet ne jau par to ir stāsts - patīkami just nogurušo miesu, vakariņās dzert Siņebrikovu un klausīties, kā manos nedaudzajos kvadrātmetros kauc un dārdina The Night Terrors. Laimīte. Pirku drēbes un pārdevēja iespieda rokā lapiņu 'Jaunā kolekcija 26. aprīlī', jēziņ, vai tiešām tā sasodītā humpala nevarēja izdomāt citu datumu - protams, nomierināšanās process notiek un turklāt tīri veiksmīgi, taču man nav ne jausmas, pēc kuras piecgades es spēšu uz to visu skatīties savādāk, uz visu to murmuļbūšanu, un izskanot Reiganu dziedātajiem vārdiem 'es eju kost, es eju koooost', ieleju rīklē pēdējos greipfrūtšļuras pilienus par godu visam tam, kas ar mums toreiz notika ['In silence, row him, row him']. Sagaidīšu stipendiju un varbūt aizdzīvošos līdz neiespējamam līmenim, varbūt nē [protams, es izgulēšos un viss atkal būs savādāk]. Dzīvojieties.
saki