Es nekad mūžā netikšu vaļā no literatūras grēka, never ever, es nemāku aiziet uz bibliotēku pēc vienas vienīgas grāmatas [kaut gan lieliski apzinos, ka mierīgi lasīt varēšu tikai tajās naktīs, kurās gribēšu gulēt], vienmēr sastiepju mājās visu iespējamo un pēc tam ņaudu, ka nav laika lasīt [tā noteikti ir mana profesionālā iezīme], bet ne jau par to ir stāsts. Pavasara sajūta dīrā mani uz pusēm - viss notiekošais liekas kā tāds plānprātīgs déjà vu, un šis divdesmitais aprīlis ir daiļš visās savās izpausmēs, tikai man nav alus un pēc glicerīna smaržojošu roku, ar kurām eksperimentēt, taču šodien tas nez kāpēc neliekas tik šausmīgi kā citkārt - šodien ir mierīgi, neparasti mierīgi, pat aizdomīgi [tāds sirdsmiers, ibio rio, tā taču dzīvē nenotiek]. Dzīvojieties, patērētāji.

Un vēl es pamanījos nošķērēt matus reti jocīgā manierē, jess [tas būtu jocīgi, ja man kaut reizi mūžā kaut kas notiktu tā, kā pie kārtīgiem cilvēkiem pieņemts].
Nedēļas laikā pirmā bezpromiļu diena.

Drīz es iedzīvošos kaut kādā šausmīgā mazvērtībā, jēziņ - datorspēles ļaunais varonis iekraus man ar Maul Of Puncture vai vismaz Heavy Axe, skilla punkti nokritīs zemāk par grīdas līmeni un es varēšu godam iet kāst, tas man padodas lieliski ['Valsts Kāstgājēju Biedrība - mēs zinām, kur mums jāiet'].