Pa sapņiem tik ļoti pīpēju zāli, pilnīgi liekas, ka efekts turpinās, bet ne jau par to ir stāsts. Nespēju izperēt sasodīto koncepcijas aprakstu 150 vārdu apjomā [un Zommere uzmācas ar psiholoģijas vārdnīcu un žīdu svečturiem, dritvaikociņ, mana ideja nav paredzējusi nekādu psiholoģiju un menoras], varbūt tāpēc, ka man nekad nav īsti bijis, ko par savām idejām teikt, tās vienkārši ir un viss, nekādus paskaidrojumus neprasa - 'most of artists don't have much to say but have an irresistible desire to say it', un Liepāja drošvien sajūsmā lauzīs krēslus, ja iesniegšu klasisko svešvārdu biezeni, kādi tagad seko katra sevi cienoša hudožņika darbam un visi kā viens izklausās pēc prātiņu nopīpējuša sektas vadoņa - 'darbs sakņojas urbāni postmodernajā loģikā un skar katru gleznieciski jūtīgo kultūras patērētāju no 18 līdz 99, liekot domāt par telpas un laika apvienojumu kosmogoniski monotonā plaknē ar nelieliem dadaisma elementiem estetizētas subjektivitātes mērcē', un nedod dieviņ man piedzīvot kādu grāmatas prezentāciju, vai vēl trakāk, personālizstādi. Dzīvojieties, patērētāji, salabojiet savas attiecības ar mākslu un ne-mākslu.