Xiu Xiu pilda manas ausis ['chocolate makes you happy, and it keeps you awake'], un dziedoņa balss izklausās pēc tādas, kāda man ir pēc bezgalgariem raudieniem [tādi nav pieredzēti jau vismaz mēnešus trīs, mans emocionālais stāvoklis ir kļuvis neticami stabils]. Pasniedzēji piešķīra man divas lapas ar Liepājķēpas pasākumu plānu, laika sadalījumiem un citiem ārprātiem veselu 4 dienu garumā, kur viss jāveic brīvprātīgi piespiedu kārtā - 'darbu nodošana no 15:00-16:00, konkursa dalībnieki iepazīstas ar darba vidi no 16:00-17:00, pusdienas MID kompozīcijas telpā 12:00-13:00, vakariņas Karostas cietumā, apbalvošana tāda un šitāda, ekskursija tāda un tāda, kafijas pauzes un semināri' un es izjūtu konstantas šausmas, lai neteiktu vairāk - protams, šainīgi jau tas viss ir, četras dienas citā valsts galā un dzīve Fontaine Royal ar all included, taču ja piespiedu socializēšanās vēl būtu tīri sīkums [nu tomēr kaut kā nepatīk, nepatīk man tik daudz svešu cilvēku vienkopus, ja vien tas nav kāds saviesīgs vakars], tad tie iepriekš saplānotie kopīgie pasākumi mani vienkārši biedē - nekad nav paticis, ja priecāties dzen gandrīz vai ar mietu, ja pārīšos pa divi jāsoļo ekskursijās un aizžmiegtām acīm jāpiedalās visās sadomātajās izdarībās [tā vien šķiet, ka turpināšu mīlēties ar savu latento sociofobiju un no viesnīcas izlīdīšu vienīgi uz tām pāris konkursa stundām, uz ātru roku safotožopēšu kaut ko un iešu gulēt]. Būs jau labi, vienmēr taču ir! Rītvakars nāks ar ekselentu jumta noraušanu pilsētas otrā galā, jā - tas noteikti ir tas, ko vajag.