Gribas dūmus, gribas blakus siltu miesu ['ir jāspēlē uz lielām likmēm - vai nu tu likteni, vai nu liktenis tevi'], un man nav ne jausmas, kad/vai es beidzot savedīšu savu mazo, nesmuko dzīvīti kārtībā. Runājot par dzīvītes smukumu vai nesmukumu, viena lieta gan mani tracina neizmērojami, un tie ir tie veiksmes stāsti, kuri tagad ir tik sasodīti modē, aptuveni šādi - 'laiki bija sūdīgi un nebija ne ko ēst, ne ko dirst, 99% tautas jau dzīvoja Īrijā, bet persona X patrāpījās īstajā vietā un īstajā laikā, atvēra kādu nabaga firmiņu, par izvēlēto nozari nezinot gandrīz neko, taču nosprauda mērķus, palūdza bankai aizdevumu, tra ļa ļa, un te nu mēs esam - mūsu uzņēmums tagad ir liels un varens, nodarbina simtus un pat tūkstošus darbaroku, persona X tagad ir laimīgi precējusies un dzīvo skaistā mājā, viņiem ir divi bērni - Deivids un Estere, bizness aug griezdamies un mēs jums no sirds vēlam noticēt pašiem sev'. Stāstiem jau varbūt arī nav ne vainas un veiksme ir laba lieta, taču kaitina vienotais šablons un arī personas parasti ir no viena plauktiņa - tracinoši pārtikušais cilvēku tips, divi bērni, svaiga mašīna līzingā, rindu māja kādā jaunajā ciematā un viss apbrīnojami nevainojams - tās superlaimīgās ģimenes, kuras vīkendos bariem vien klīst pa visiem 'atpūtas un iepirkšanās centriem' pēc kārtas, visām alfām, spicēm un rīgām plazām, un viņu bērni noteikti ir Danieli, Terēzes un visubeidzot Delmāri, dritvaikociņ [tas bija tobrīd, kad Bērnu slimnīcā sēdēju procedūru telpā un man blakus sēdēja puika ar tieši tādu vārdu, varbūt pat vienīgais Delmārs valstī, un viņa māte man teica:'Jā, viņam tāds vārds ir tāpēc, ka mēs viņu ieņēmām Vidusjūras krastā - 'del mar' nozīmē 'pie jūras'']. Mazais Piejūris. Prātā pilnīgi bez iemesla uzpeld kaut kādas bērnības epizodes, videolentes atgriezumi - skolas autsaiderisms, piemēram [es lasīju grāmatas, dritvaikociņ, man nebija nedz fišku, nedz gigantiskas uzlīmju kolekcijas un neviens mani neielūdza uz dzimšanas dienu ballītēm], un brīvā laika notriekšana, metot šautriņas Merilina Mensona plakātā [kāpēc tieši viņš?], pielīmētā pie šķūnīša gaišzilajām durvīm, bet ne jau par to ir stāsts.
'In other news', nekas daudz joprojām nav noticis. Kapteinis Morgans garšo pēc kandžas [mazmāsiņa nakts tumsā to noturēja par kolu un iekampa krietnu šļuku - ir pamats domāt, ka viņa visu atlikušo mūžu būs atturībniece, ja vien mūsu ellišķīgie gēni un tēvu grēki neturpinās izpausties līdz septītajam augumam], pie manis viesojas Pohu Laumiņa, huligānzābaciņi no visām šitām nakts pastaigām ir izstaigāti līdz pat bleķiem un saberzuši tulznas uz kājām, bet tas vēl ir salīdzinoši sūds, jo saulīte mani apspīd un sūdainie Liepājas darbi ir daudzmaz pabeigti, atliek vien pārmest krustu un sakostiem zobiem, sažņaugtiem kulaciņiem iet pie Zommeres, ibio rio. Patīkami divreiz dienā dzirdēt L. balsi telefonaparātā, patīkami dzert Dallmayr bez cukura [tā tagad būs mana mīļākā kafija ever, un nav nozīmes tiem pieciem latiem par paciņu], patīkami nerasēt un lasīt pilsones Annas 2006. gada ierakstus [sāk likties, ka pēdējā laikā lasu tikai viņu un Klusējošo Kaprīzi, visi citi rakstu darbi kaut kā paslīd garām]. Dzīvojieties, patērētāji, radiet paši sev idilli [i-dilli].

Ja nu es kādudien sajukšu prātiņā un sarakstīšu grāmatu, tur vienā no priekšlapām noteikti būs veltījums 'to all the people I've stalked before'.