Piektdienas man patīk tikai tāpēc, ka varu izgulēties kā baltais cilvēks - vakar līdz melnai naktij nokūkoju gleznotavā [ir tik lieliski vienai pašai netraucēti ķēpāties un pīppauzēs dārdināt mežonīgus ritmus pa visu pagastu] un jutos lieliski, līdzīgi kā brienot cauri Ķīpsalai un uz vecā tiltiņa rāmi malkojot Siņebrikovu - zīmīgi, ka krietna daļa skaistu brīžu ir risinājušies tieši uz salām un tamlīdzīgiem veidojumiem - Ķīpsala, Andrejsala, Buļļu sala, A-B dambis [well, nosacīta sala, taču blakus tāpat figurē ūdens], un galu galā taču Zaķusala, mūsu vecā, labā Zaķusala, kurā nebija ne laika, ne telpas, bet ne jau par to ir stāsts [stāsta nebūs, nebūs, esmu kļuvusi neparasti mierīga un varbūt tas beidzot uz kaut ko norāda]. Nespēju vien beigt slienāties gar Reisefieber vāka foto, tikpat ģeniāls kā 'Stum, stum' baltā mašīnīte dubļu lauka malā [grāmatizstāde vispār bija sāpīgs pasākums, man vairs plauktos nav vietas nekam]. Putniņi ārā atkal čivina 'skices, skices, skices' [tās laikam ir zīlītes, kas tā brēc], un miegs mani ir pametis, visi bioritmi nosviluši - 'kater gād citādig pousers nāk', un šis pavasaris visdrīzāk iezīmēsies ar negulētām naktīm, vīniem, neuzrasētām izometrijām un fonā ieslēgtu mēmu TV kasti, kurā tik vēlu parasti rāda vienīgi sliktus krievu bojevikus un 35. šķiras erotiku [nē, tāda nav mīlestība, tā nav pa visu ekrānu izsmērēts nebeidzams fuckfest ar sms čatu apakšā - 'muzcina v kolgotkah sms mms, para poznokomitsa s paroj'], kailo ekrāna miesu spilgtā gaisma apspīd manus nepabeigtos rasējumus, skiču blokus un piezīmju grāmatiņas [nav jau nemaz tik bēdīgi, kā es te tagad stāstu, tikai darbiem nav gala un acis tek ārā no dobumiem]. Dzīvojieties, patērētāji, es beidzot iešu gulēt.