Dusmīga biju un nu vairs neesmu jau divas dienas, krāsu modelēšanas vietā iešu testēt vairogdziedzeri, bet ne jau par to ir stāsts. Aiz loga ekselents saullēkts un 309. telpa ož pēc degošiem datoriem [ak fotošopa apguves kaislības - 'был человектором, стал пидарастром'], bet patiesībā dzīvot jau var - Pudeļu Pilna Pagalde, un nekādi tur baloži pagalmos, caurām naktīm mācos kultūras vēsturi [klāt piedzerot piecu dažādu kalibru substances], un acis sūrst no senebrejiem un zālēm. Nekas daudz jau nenotiek - pārdevu veselu kaudzi grāmatu [ieskaitot to ar līmi nogānīto Mariņinas krimiķi, ar kuru vienmēr gludināju līmējamos darbus], nopelnīju trīs pūrus zelta un tagad cīnos ar ķecerīgu domu nopirkt Mēriju Džeinu un sapņot zalzaļus sapnīšus [ko es visticamāk nedarīšu, bet gan pataupīšu šo plāniņu savam kādreizējam dzīvoklim, kur man ledusskapī vienmēr būs alus un kefīrs, divritenis istabas vidū un rūtains krekls uz nagliņas pie sienas, kur naktīs sēdēšu uz palodzes un lūrēšu gaisā], vēl mēdzu lielos daudzumos staigāt pa teātriem, maz gulēt un vēlu vakaros čāpot cauri pilsētai - tā kaut kā, viss notiek, un nav nemaz slikti ik pa laikam plūsmai ļauties. Asiņu pārsūknēšanas orgāns salecās, sudrabpelēkajā Motorola L6 ieraugot vēsti no murmuļaiņa, taču tagad tāds dīvains miers un labsajūta abos asinsrites lokos [līdzība ar piezīmjblociņā pieskrīpāto 'īsziņas beigās pierakstīji :) un es biju laimīgs visu atlikušo dienu']. Dzīvojieties, patērētāji, rakstiet īsziņas saviem sirdscilvēkiem.