Vīrusi ir mani beidzot noķēruši un tagad varu laimīgi kūkot savos trīs kvadrātmetros, līdz ar to man nespīd arī 'all tomorrow's parties' un vispār, kāpēc man ir jāmirst nost tieši tajā brīdī, kad reizi miljons gados nolemju beidzot iziet no mājas, bet ne jau par to ir stāsts, šodien stāsta nebūs. Pēdējais laiks ir izvērties nepieklājīgi skumjš un nesmuks, pilnīgi līdz nelabumam - izejot no darbnīcām [ģipši un māli, iekaltušas otas un planšetes, un mana bundžu kolekcija uz plauktiņa], ir tumšs un auksts un nākas kūņoties pa visu milzumgaro Anniņmuižas bulvāri līdz tramvajam ar apskrandušu papīru mapi rokās, salst cauri cimdiem, tramvaji darbaļaužu pārpildīti, nežēlīgi pīkst e-taloni un pilnīgi gribētos turpat tramvajā pie kompostiera [atvainojiet, viedkaršu lasītāja] pieturēties un apraudāties, arī mājās parasti neviens negaida [vienīgi kaķis, ja ap sešiem neviens dzīvokļa iemītnieks nav vīžojis viņu pabarot], nenovelk manu sasodīto divlatu humpalmētelīti un neapjautājas, kā iet. Dritvai kociņ! Pagalde piekrauta pilna ar Kagoru un šķiet, ka no manis iznāktu lielisks Henrijs Činaskis. Arlabunakti, Londona.