Jā, dārgie patērētāji, vakar es stāvēju pēc vīraka, sviedriem un alus smirdošās cilvēku masās, otrreiz mūžā redzēju Molko, padziedāju un paklaigāju, kopumā aizvadīju ekselentu vakaru un ar pēdējo, ballīšu dzīvniekiem pilno tramvaju pirmoreiz šo beidzamo trīs dienu laikā devos uz savu guļamvagonu gulēt - nav ne jausmas, ko vēl pastāstīt, jo nav nekādas lustes gari izplūst un klāstīt par visiem priekiem un prieciņiem, turklāt tas nav nekas tāds izstāstāms. Un negribas arī. Neesmu iedzērusi zāles, sāp galva un kaut kur tās dzīlēs jūtu tirkšķam asinsvadiņus vai ko tamlīdzīgu, sapņos atkal gleznoju, uz miesas visādas nenosakāmas izcelsmes brūcītes un acu priekšā joprojām rēgojas rudmate, kura smaidot pielika pirkstu pie lūpām, norādot man uz kaut kādu iespējamu klusumu vai mieriņu, grr. Kuru katru brīdi mūsu viesmīlīgajos apartamentos kāds atkal viesosies un iespējams, ka es iztriekšu abus pagājšnedēļ iegādātos Rīgas Melnos un iešu gulēt tālāk.