Dzīvoju, līdz acīm ierakusies līmplēves kalnos, pauspapīra skrandās un grafīta putekļos, sāp rokas un acu priekšā šilierējas balti plankumi, taču tā vēl ir tā mazākā bēda [viena negulēta nakts turp vai šurp, sīkums], jo rīt man pienāktos nodot *.ppt formātā saglabātu ūdens lējumu par grieķu tēlniecību klasiskajā periodā, taču lieki piebilst, ka man nav nekā, ieskaitot kaut aptuvenu nojausmu, ar ko sākt. Sapnī gleznoju un raudāju - sapņu grāmata man sola gardus smieklus un laimi mīlas dzīvē, bet varbūt es vienkārši jau atkal esmu aizstrādājusies par tālu un tāpēc gleznoju arī pa sapņiem, nevis tikai piektdienu rītos 412. telpā. Savilkšu galus kopā un braukšu uz downtown, skatīt gaismiņas otro vakaru pēc kārtas.