Visa diena aizvadīta, braukājot pa fotodarbnīcām četru nevienam nevajadzīgu bildīšu dēļ un tā vien šķiet, ka jau rīt no rīta derētu iesniegt Vanagai papīru ar lūgumu atskaitīt mani no V-21 sastāva, savākt savas sūda mantiņas no darbnīcām un izkūpēt kaut kur ellē gaisā ārpus uztveršanas zonas, un lai iet diriģēt visi mani radošie potenciāli, teicamās atzīmes, talanti un gleznieciskie jūtīgumi - tam 4 gadus pelnītajam papīrītim ar uzrakstu 'Vizuālās reklāmas noformētājs' galu galā tāpat nebūs ne svara, ne jēgas un savu pastāvēšanu es varētu lieliski nodrošināt arī ar grāvju rakšanu, dritvaikociņ - nē, paies minūte un es pilnīgi noteikti domāšu pavisam ko citu, arī šobrīd iepriekšējās rindiņas vairs nav aktuālas un diez vai vispār būs. Bet ne jau par to ir stāsts! Dusmojos uz sevi bez iemesla un ar iemeslu, cenšos turēties kā vīrs [vai varbūt kā sieva? kur gan ir redzēts, ka cilvēki turētos kā sievas?], gleznoju lodi un no Mola autostāvvietas dziļumiem skatos uz miglā satuntulēto TV torni, kuram var vienīgi knapi saskatīt trīs dzeltenās kājas, spiežu sevi lasīt, šķirstu piegānīto plānotāju un tā tālāk un tā līdz mūžiņa beidziņām, ibiomaķ. Dzīvojieties, patērētāji, neizšķiediet nervu šūnas.