Iemaldījos grāmatu svētkos bez nevienas kapeikas pie dvēselītes, un savā ziņā labi vien ir, savādāk būtu izpirkusi tur visu tukšu un pāris dienas vēlāk man nesanāktu pat lētajiem sešpadsmitsantīmu Koh-i-Noor zīmuļiem, ar kuriem 405. telpā bakstīt kārtējos Toļika uzdotos darbus - esmu ieslīgusi parastajā pirmsstipendijas trūkumā un payday var gaidīt vienīgi nākamnedēļ, ja paveiksies un gleznošanā sapelnītie piecinieki man nesabendēs zīmēšanas desmitniekus, veselus trīs pēc kārtas [varbūt manī beidzot ir piedzimis talants, dritvaikociņ]. Būtu lietderīgi krietnu daļu galvā saaugušo domiņu izlaist caur gaļmašīnu un naktī beidzot iet pagulēt, sapņos man rādās rasēšana un štriha murgi, taču dienas ir neparasti mierīgas, sen neesmu jutusies tik mierīga, saulstariņu apspīdēta un visāda citāda, un man nav ne jausmas, par ko tas varētu liecināt. Sasodīti vēlos aizstaigāt uz Zaķusalu, taču diez vai būtu prāta darbs turp vispār doties - vienai būtu sērīgi, kopā ar kādu - necienīgi, līdz ar to atliek pēdējais variants, kuru pilnīgi noteikti kārtējoreiz pārpratīs un varbūt tieši tāpēc Jorka kungs manas datorkastes skaļruņos skumji žūžo 'I don't think we will meet again', grr. Arlabunakti, pilsoņi.