Es nesaprotu to jaunizcepto Twittera paaudzi, nudien - 140 simbolos stāstīt pasaulei, ar ko tu patreiz nodarbojies, un pie viena cerēt, ka tas kādu patiesi interesē/rausta/piš [pasvītro tīkamāko]. Protams, tad man vajadzētu teikt, ka arī šai manai 'tīmekļa vietnei' nav nekādas jēgas [un protams, ka nav!], jo neko vairāk par vārda mākslas kopšanu un sevis ķidāšanu jau es te neveicu, taču tas vismaz nav nekāds 'šobrīd ēdu omleti', un šajā sakarā es atļaušos citēt iza - 'Vēlme visiem parādīt savos vēmekļos atrasto kartupeļa gabaliņu ir tā, kas saraus mūs gabalos'. Jau ir sarāvusi, manuprāt, jo diez vai kādu satrauc, ko tu šobrīd ēd.
'Vietējās ziņas.' Pēdējās pāris dienas es vienkārši gulēju. Puskaila savā īrētajā kempingmājiņā un tās apkārtnē, neredzot neko citu kā vien mežu galotnes un naktīs simtiem zvaigznīšu virs galvas - un nemaz nejūtos izvēdinājusies, tā vietā man gribas vien nogrozīt savu izspūrušo galvu un noburkšķēt 'this is not happening'. Neirologtante raksta arvien jaunus nosūtījumus un es pamazām sāku nogurt no ekskursijām uz neskaitāmiem kabinetiem pie cilvēkiem baltos halātos, jo nu cik tad var, es drīzāk pārcelšos dzīvot uz Ķīnu, nekā viņi beidzot savilks galus kopā un smuki pēc kārtas nosauks visas manas kaites un vainas, ibioriodežaneiro. Izlaižu ēdienreizes, nepīpēju un strauji negrozu galvu [tas man varot nejauki beigties], pēdējā šīs jau tā pietiekoši norakstāmās vasaras diena man vainagosies ar datortomogrāfiju un 'all tomorrow's parties' man joprojām turpina iet gar bārdu, eh, kā jau parasti. Dzīvojieties, dārgie patērētāji, jums tas nudien vareni izdodas.