Brīnumi mūsu dienās vairs nenotiek [tiem esot īss derīguma termiņš] un saprotams, ka viss mans divdienu priecīgums ir pagaisis tālēs zilajās - 'bonjour tristesse', kā sacīt jāsaka, skumjas laikam ir mans pamata agregātstāvoklis un vienīgā osta, kurā man ļauj iepeldēt.

Tos brīnumus, kādi tagad dzīvojas uz manas galvas, varētu apzīmēt ar kādas jaukas krievu dāmas daiļrunīgo 'хаир пушистый', un no spoguļa pretī atkal raugās vairs ne parastā, nošņurkusī sieviete, bet viens mazdrusciņ bezkaunīgs Teodors ar septiņcentimetrīgiem matiem, kurus nevar pat lāgā saņemt dūrē - and it feels good.