Stūrī mētājas pirmā semestra planšetes [joprojām neiztītas no Līvijas dotās polietilēna plēves], un katrs sūda 12x12 cm vatmaņa gabaliņš man atgādina garās tušas/kafijas naktis, kuras pēc nepilna mēneša atkal atsāksies un neļaus man domāt dumjas domas vēl 10 mēnešus, šajā ziņā es joprojām nespēju izšķirties, kas būtu prātīgāk - darbaholisms vai alkoholisms, bet ne jau par to ir stāsts, jo šodien stāsta nebūs - priekškam vajag, ne.
Lielāko daļu dienas es pavadu vērojot, kā manī mainās sajūtiņas, un nekas vairāk par balansēšanu starp trim galvenajām jau tas nav - prieks, sērīgums, nelabums, un pa vidam dažādi citi piemaisījumi. Vispār ar to sajūtu definēšanu man ir tā, kā ir, jo rādās, ka nav nekā mainīgāka par sajūtām - ja tas būtu tāds parasts, īslaicīgs pms fenomens ar parastajiem 'ups-and-downs', es neko neteiktu, bet man jau nekad nekas nav kā pie cilvēkiem un pie tā man laikam beidzot vajadzētu sākt pierast, ibioriodežaneiro. Pēdējo dienu laikā arvien vairāk dominē perversā vēlme notriekt pēdējās stipendijas paliekas 4,14 Ls apmērā par kādu pudeli vai divām un ļoti kulturāli [kulturālistiski] aizliet actiņas patīkamu ļaužu sabiedrībā, vai varbūt bez tiem - nerūpējos par sevi nemaz, taču par šo tēmu es varētu filozofēt tik ilgi, līdz man sajuktu visi gadalaiki un pavedieni un vispār viss. Tā nu tas te notiek, jā - vienreiz, divreiz un arī četrreiz dienā pieci dažādi medikamenti [no kuriem es nelietoju nevienu pašu, jo 'ну и нафиг', kā slāvi mēdz teikt], pilsone Anna ir man piedēvējusi obsessive-compulsive lasīšanu un 'all tomorrow's parties' man turpina iet gar bārdu un ies vēl vismaz trejdeviņus gadus bez svētdienām [ja es nebūtu sieviete, man noteikti būtu bārda], tāpēc neatliek nekas cits, kā vien pieskaņoties dziesmiņai ar pantiņa beigās atrodamiem vārdiem 'waiting for fun', jo patiesībā jau es to vien daru, kā gaidu ['labu laiku pie jūras', kā ome teiktu] - ir praktiski pierādījies, ka terorizēt līdzpilsoņus ar savu esamību un klātbūšanu ir kaitīgi, un šo kondīciju praksē es apzīmētu ar 'pļurkt'. Jūtos pietiekami izdauzījusi jau tā izļurkāto tastatūru, tāpēc kuš un mieriņš - vārīšu kartupeļus un tad jau redzēs, kā dzīve ieriktēsies, cerams, mēreni patīkamās sliedēs.