Vakarvakarā es piespiedu sevi noskatīties ziņas un sapratu, ka vairs nekad mūžā negribu sēdēt pie TV kastes, ko daru jau tā pietiekoši reti, un arī draņķa ziņu portāli man ziņo par ostā noplūdušu zilskābi, sasodīts, man nav ne jausmas, cik ļoti pamestā nostūrī būtu jāapmetas, lai neko no šī visa nedzirdētu - vai varbūt es varētu sekot neskaitāmu slavenību piemēram, aizbraucot uz kādu ļoti apgarotu reģionu [Indija, Tibeta?], lai visu atlikušo mūžu sludinātu savu jaunatrasto apgaismību, bet ne jau par to ir stāsts - man nav vēlmes ielaisties disputā pašai ar sevi, jo kā jau parasti, mazāk par diviem atšķirīgiem viedokļiem manī nekad nemēdz būt un man ir lieliski zināms, pie kā šāds iekšējais cīniņš noved un pie kā jau ir novedis. Joprojām liekas, ka rakstīšana šajā savā blogā - klabē - cibā - tīmekļa vietnē [šeit atsauce uz bēdīgo gadījumu ar 'spiedpogu plakandēli'] nav īsti derīga un nekādu sevišķu labumu nenes, taču visu šo 920 ierakstu kopumu aizsūtīt pie tēviem arī īsti negribas, bet vispār tā drošvien ir sava veida grafomānija vai vismaz atkarībiņa - rakstīt šos milzumgaros teikumus, kuriem shēmas [ar visiem kubiciņiem augšā-lejā, strīpiņām un bultiņām] varētu sazīmēt varbūt vienīgi kāds rūdīts valodnieks, jo redziet, dārgie mīlīši un patērētāji - līdz pat šai vietai ieraksts sastāv no diviem sūda teikumiem vien. [otrā teikuma beigas]
'Un tagad jūsu uzmanībai vietējās ziņas.' Tikai kaut kad nupat apjēdzu, ka plauktā jau pusotru nedēļu nav Eiroremonta, un faktiski tas pie manis nestāv vispār nekad, jo regulāri kāds biedrs aizņemas - vēl neviena grāmata no maniem krājumiem nav tik bieži lūgta iedot palasīt, un īstenībā šī bibliotēkas funkcija arī balsta lielu daļu manas sociālās dzīvītes, bet ne jau par to ir stāsts. Par Eiroremontu runājot, mans kopējais rožulauka indekss varētu būt tīri augsts, tā liekas - un tomēr. Tomēr. Lai kā tur arī būtu un nebūtu, pēc vairākkārtējas salūšanas un salabošanās, mūsu strīdiem un miera posmiem, pievilkšanās un atgrūšanās, pēc Cerībiņas uzplaukumiem un norietiem un no galvas izplēstiem matiem, pēc visa šī vairāk nekā gadu ilgušā sevis apvaldīšanas 'kuš, sieviet, mierā' posma man atliek vien atzīt, ka krietna daļa sajūtiņu joprojām ir ilgas, konstantas un mazumā neejošas ilgas, kuras izdodas aizdzīt vien tajās retajās un mulsuma pārpilnajās saskriešanās reizītēs, lai jau tajā pašā brīdī, kad putekļainajā Rīgas gaisā izkūpējis atvadskāviens [liekas pašsaprotami, ka no biedriem atvados ar mirklīgu atvadskāvienu, taču šie, mūsējie, vienmēr ir krietnu brīdi ilgāki nekā tie visi pārējie], ilgas izlīstu no savām pažobelēm un turpinātu būt. Un pļurkt. And I can do nothing about it. Varbūt tā nav gluži absolūta beznosacījuma mīlestība, taču maznosacījuma gan, un vēlreiz atsaucoties uz Eiroremontu, kaut kur dziļi grāmatas dzīlēs pēc divām vai trim baltām lapiņām ar uzrakstu [Klusums.], sekoja trešā vai ceturtā ar 'Mīlestība nekad nebeidzas, dzirdi?' - vēsts, kura tur izskatās iedrukāta gandrīz vai ar manis pašas gādību. Eh. Es vismaz esmu saņēmusies un jau krietnu laiku liekos mierā, un tas priecē - censties neizraisīt viņā nevienu pašu jaunu sāpīti, kuru mums jau tā ir pārpietiekoši. Cheers, patērētāji.