Aptuveni 300 nobrauktu km, viena stunda miega, vientulība pie ugunskura un zivju zupa septiņos no rīta - neraugoties uz to, ka neglābjami mīlu savu īsto un vienīgo Rīgu, kura rit manos asinsrites lokos jau kopš dzimšanas, dieva un cilvēku pamesti nostūri tomēr ir mana nelielā kaislībiņa, mani mazie sānsolīši no lielās un putekļainās metropoles. Vienīgais iespējamais manas antisociālās dzīvītes labums ir tāds, ka pirms došanās vēdināt galvu nav ne mazākās vajadzības savu telefonaparātu slēgt ārā, ietīt vilnas zeķēs un iemest skapī līdz mēneša beigām - lai arī kur es būtu, par sevi manīt neliek neviens pats pīkstiens un viss gaidīšanas režīms pārsvarā paiet, retu reizi ielūkojoties pulksteņa cipariņos uz ekrāna [jo pulksteni kā tādu nenēsāju, lai gan, ja es beidzot iegādātos pulksteni, telefonu varētu mest ārā!], un savā ziņā tas mūžīgais klusums ir viens sasodīts bonuss, jo par kādu tīšu vai netīšu manis pazušanu tālēs zilajās ļoti liela daļa manu biedru loka uzzinātu vienīgi no Degpunkta vai Kriminalinform, vai ko nu tur rāda - galu galā, ja cilvēkus ilgstoši netiranizē ar savu klātbūšanu, tavs folderītis no viņu galvām tiek ielidināts pa taisno iekš Recycle Bin, vai labākajā gadījumā kaut kur nobēdzināts tā, ka pat velns var kaklu nolauzt, bet ne jau par šo tēmu es nācu runāt, 'par to es padomāšu rīt.' Iekšās vienmuļi skalojas ne pārāk garšīgā kafija, kuru pa ceļam iedzēru kādā Saldus benzīntankā, un sajūtiņas ir patiesi patīkamas.
Es turos braši - brašāk, nekā parasti.