Kareņinas epizode ar vilcienu man aizgāja gar bārdu [žēl, ka man nav bārdas!], ar maniem galvas pārbaužu rezultātiem drošvien var noslaucīt pakaļu vai ko tamlīdzīgu un tagad es gaidu, kad manī beidzot sāks iedarboties divreiz lielāka brīnumpilieniņu deva, kuriem pienāktos mani uz kādu laiku ieaijāt vai vismaz nomierināt, bet tikmēr pieklājas ņurdēt līdzi Helēnai - 'es nopērku sieru un izmetu, es ieēdu putru un izspļauju', un taisnība vien ir, kārtīgi cilvēki nesāk taisīt sev vakariņas piecreiz pa jaunu un beigu beigās neizvāra vien pliku tējiņu un to pašu neizmoca 'через не могу', jo nekas neliekas pietiekami garšīgs un gatavošanas vērts, nē, bet patiesībā man ir priecīgi, jo kāpēc gan lai man nebūtu priecīgi, jo viss taču galu galā ir! Un ja nav, var taču piedomāt klāt, nē, bet tagad gan es iešu gulēt, trejdeviņus gadus bez svētdienām un 31. datumā mājas zvēri mani pamodinās tīri tā uz vārdadienu. Arlabunakti, Londona.