Man tomēr liekas, ka dziļi iekšās es esmu vīrietis, tāds kārtīgs mužiks, jo nu dritvaikociņ, triekt šņabi kā ūdeni un pa virsu piedzert kaut ko, kas noteikti nav paredzēts šādām kombinācijām, palikt pie sajēgas un sevi neapkaunot, un pēc tam vēl ballēties līdz rīta gaismai tā, ka šķīst, izkliedzot rīkli pie dziesmām, kurām vārdus visi vienmēr zin gandrīz kopš dzimšanas brīža - jēziņ, šitādu izturību man, nabaga sievietei, kamēr liela daļa turienes 'īsto vīru' vēl ilgi pēc tam mētājās pa ceļmalas krūmiem. Jūtos krietni vieglāk, nudien, vesela diennakts pavadīta, nedomājot ne par ko, un tas pilnīgi noteikti bija tas, kas vajadzīgs - kārtīga deva svaigu emociju un nekādu domu, absolūti nekādu, tikai pilnīgs spontānums nepazīstamā pilsētiņā ar biedriem, kuri nebeidz vien pierādīt savu lieliskumu, patiesi, bet tagad gan es iešu gulēt, sasodīts - bail domāt, cik ilgi neesmu kārtīgi gulējusi, un turklāt sajūtiņas ir vairāk nekā jocīgas, kā jau parasti pēc mazgulētām naktīm, eh, šim visam piedien tikai viena sasodīti lieliska dziesma, kura šodien nebeidz vien skanēt repeat režīmā:
'Should I choose a noble occupation
If I did I’d only show up late and sick
And they would stare at me with hatred
Plus my only natural talent’s wasted
On my alcoholic friends
My alcoholic friends
The party never ends.'

[piebilde 16.45: nē, es neiešu gulēt un jūs drīkstiet iet kāst, mīlīši, jo arī šis vakars man būs skaists]