Piezvanīja L. un apjautājās, kā man ar veselību - to varētu saukt par pilnīgi vai aizkustinošu momentu, jo ir tomēr cilvēcība uz pasaules, nelielās devās, bet ir. Ieguvu beidzot La vie de boheme, un pēc noskatīšanās varētu atbildēt skaļu 'Jā!' uz jautājumu vienā no tiem Neiburgas stāstiem - 'Tu esi redzējis Bohēmas dzīvi?', piedevām filma solās būt ārkārtīgi baudāma un visādi citādi jauka, tikai es ne sūda nesaprotu franciski. Tas skumdina. Sapņi rādās nepareizi un sāpīgi, un vispār šīs pusotras nedēļas laikā es esmu izgulējusi visu, ko nepaspēju izgulēt kopš septembra dēļ papīriem un otām - ko iesākt vēl divus mēnešus, nezinu, kaut kur dziļi sirdī gribas nostrādāt ko tādu, ka pēc tam vēl mani iespējamie mazmazmazbērni to atcerēsies, bet kā jau parasti, nekas vairāk par dienišķo ēst vārīšanu un mājas tīrīšanu man diez vai sanāks - neatceros, kurā brīdī man pazuda spēja dzīvot ar pilnu krūti un visu sadzīvoto izbaudīt, un vai man tādi superpowers vispār reiz ir bijuši.

Pietrūkst, mīlu.