Galva piesmērēta pilna ar izmeklējumiem paredzēto lubrikantu un ausīs joprojām dīvainās aparāta skaņas - atkal gājiens pie ārstiem, atkal jaunas kaites un nebūšanas, sasodīts, kaut kādi aizvēsturiski pensionāri rāmi sēž mājās un ēd rupjmaizi ar šprotu pastēti, klāt piedzer radinieku sadāvināto Rīgas Melno un dzīvo simts gadus bez svētdienām, savukārt es savos nedaudzajos gados esmu praktiski uz izjukšanas robežas un turos kopā varbūt vienīgi ar kaut kādu dievišķo iedvesmu. Protams, es nemaz nedrīkstu te tik gari un plaši čīkstēt, galu galā man nav nedz amputētas abas rokas, nedz paralīze uz mūžu, mani nebaro caur trubiņu rīklē un manas zāles nemaksā tūkstošus - ko gan es te vispār atļaujos, dritvaikociņ, manas vainas uz citu vainu fona nav nekādas vainas un puspasaulei vienmēr ir gājis draņķīgāk, bet tomēr, uz biedru un līdzpilsoņu izteikti veselīgā fona es sevi redzu drīzāk kā vienu vienīgu defektu kopumu, sasodīts - streikojoša sirds un darboties negribošas plaušas, beigti nervi un kā kronis visam kakla skriemeļu saspiestas vēnas, pilnas ar prom neplūstošām asinīm, vienā jaukā un saulainā brīdī tām ir visas iespējas pārplīst un tas nozīmēs manu pēdējo un oficiālo 'ardievu, meitenes!' vai ko tamlīdzīgu, dzimtsarakstu nodaļa izsniegs man pēdējo apliecību manā mūžā, es ieiešu vēsturē kā vēlviens cipariņš drūmajā statistikā un jūs drīkstēsiet nākt ciemos ar puķītēm uz sanākšanu brīvā dabā, smuki zem priedītēm un eglītēm - tas drošvien būs mans pirmais un pēdējais brīvdabas festivāls, 'Tārpi Open-Air', ibiomaķ, ar dzīvi koka teltī - kāds sasodīts sarkasms no manas puses, bet patiesībā man ir ellīgi bail.
Gribas nebūt, vairāk kā jebkad iepriekš.