Asinsspiediens dumpojas, kā parasti, es nudien nesaprotu, kas mani joprojām uztur pie dzīvības. Plauktā mājinieku speciāli man sarūpētā bundžiņa šķīstošās indiešu kafijas, kādu pēdējoreiz dzēru 10. dzīvoklī, un istaba smaržo pēc rozentāļu darbnīcām, pa kurām es klaiņoju vēl labu laiku pirms RAV un nespēju vien beigt apbrīnot tur valdošo atmosfēru. Šī nav nekāda brīvdienu svētlaime, kuru man beidzot vajadzētu izjust, noteikti nav - vēl nupat es juku prātā no darbu pārpilnības, taču tagad jājūk prātā aiz bezdarbības. Tas laikam bija Stokholmas sindroms, kad upuris iemīl savu mocītāju - no dzīves baudītājas un uzdzīvotājas esmu pārtapusi nervozā darbaholiķē, un tagad, kad pēc idejas esmu godam nopelnījusi 2 brīvus mēnešus, kuros kaut cik savest sevi kārtībā, man izmisīgi vajag to pierasto vidi, kurā jūtos iederīga, visu to strādāšanu caurām diennaktīm un garās naktis. Cita mierinājuma tā īsti nemaz nav, vienīgi darbs, bez tā sāk uzmākties kaudzēm dumju domu, viena doma rada trīs jaunas un tas nekad nebeidzas labi, tāds draņķa koks ar diviem galiem - tāda mūžīgā strādāšana mani sabeidz tieši tāpat kā nestrādāšana, un man nav ne jausmas, kas ir labāk, saiet sviestiņā no dumjām domām vai pārstrādāšanās, pats jautrākais ir tas, ka es to visu lieliski apzinos, taču neprotu cīnīties ne ar cēloņiem, ne ar sekām. Nezinu mēru un nemāku atpūsties, un mans moto pilnīgi noteikti varētu būt bēdīgi slavenais 'Arbeit macht frei' - tas ir viens sasodīts darbaholisms, noteikti ir.