Mājinieki atkal savstarpēji plēšas un varbūt pat šķaida traukus, joprojām nevar kaut kādu savu tēvzemi sadalīt, un tas mani skumdina, tas mani vienmēr ir skumdinājis. Priekšā divi brīvi mēneši, hooray, man nav pilnīgi nekādas vasaras sajūtas un nekādu citu sajūtu arī, līdz pat rudenim nebūs kam pāri visai hallei ķērkt 'Marko!' un pretī saņemt tikpat skaļu un līksmu 'Polo!', un vēl es noteikti sajukšu prātiņā aiz bezdarbības, esmu jau sajukusi, bet nē, vispār man ir priecīgi, mazdrusciņ - varēšu gulēt trejdeviņas dienas, pamosties un gulēt vēl tikpat daudz. Nezinu. Skumji un sērīgi, un es vēlos vismaz vienu sasodītu kvadrātcentimetru no teritorijas, kuru pa milimetram vien esmu izpētījusi un pat savā ziņā mazdrusciņ iekarojusi, bet še tev Anniņ vasarsvētki, bradājas tur visādi ar paši savām piekļuves tiesībām un viņiem pieder veseli hektāri, ne vairs milimetri. Sakopšos un iešu gulēt, varbūt paliks mierīgāk ap sirdi.
'When the world is sick can't no one be well
But I dreamt we was all beautiful and strong'