12 Jūnijs 2009 @ 13:17
 
Kaķa acīs es noteikti esmu dzimtenes nodevēja, jo neļauju viņam medīt virtuvē salidojušas bitītes, un ja turpinām par dzīvniekiem, aizvakar uz planšetes nobeidzu kādu kukaini, kuram ļoti sagribējās tur pastaigāties - ar bailēm gaidu to brīdi, kad man uzbruks neskaitāmas kukaiņu armādas ar nolūku atriebties, bet ne jau par to ir stāsts. Jautrākais ir tas, ka esmu pabeigusi visus iespējamos darbus veselas 140 stundas pirms skates, arī biedri ir beidzot saņēmušies, vairs nekavē pagastu un cītīgi ķēpājas, taču tagad nāk virsū tāda apstulbinoši tukša sajūta - ko ellē es darīšu līdz septembrim? Būs laikam jāiekārtojas šķūnī un jāsāk gleznot, jo ko gan vēl - sociālā dzīve nesen lūdza tai veikt eitanāziju, mrh. Joprojām smeldzīgā laimes priekšnojauta, spēcīgāka nekā jebkad agrāk, un es nezinu, uz ko tas norāda, drošvien uz to, ka 'smaidi, maita, laime nāk!' vai ko tādu - nudien ceru, ka viss sagandētais beidzot riktējas mēreni patīkamās sliedēs, jo derētu taču vienreiz pienācīgi salaboties. 'Don't forget that what's to come hasn't come yet.'
 
 
Sajūta: prieciņš
Skaņa: Devendra Banhart - I Remember