Koncerts bija sasodīti sirsnīgs, patiesi, visa tā mūziķu runāšanās ar publiku, un skaņa, un sanākušie cilvēciņi - tie, kuri apmeklē pasākumus maz, bet kvalitatīvi, patiesībā visas tās manis sagudrotās klasifikācijas ir grūti izskaidrot, jo kā jau parasti 'it's all in my head' un man to visu vajadzētu sakarīgi kaut kur apkopot, lai pašai prieks un citiem skaidrība. Cilvēciņu jūklī redzēju to vientulīgo RAV būtni un joprojām brīnos, kāpēc nav izdevies viņu izstalkerēt - visu citu man kaut cik interesējošo personu identitātes es noskaidroju jau pagājšgad, kad vēl nemācēju pienācīgi samērīt uzstādījumiem perspektīvu un krāsot bez otas svītrām, bet šis pašizvirzītais uzdevums liekas grūtāks, nekā visi pārējie, deviņu mēnešu laikā tālāk par iespējamo kursa numuru neesmu tikusi. Nekas, gan jau. Tējiņu, pazīmēt un pagulēt.

Dienišķā tēja un toņpapīrīšu graizīšana - 'laimi jūt un rokenrolu', Antras vārdiem, tāds varētu būt nosaukums kautkādiem maniem kopotajiem rakstiem, kuri nekad neiznāks, vai kādai personālizstādei, ja tik tālu reiz aizdzīvošos, un īstenībā šis viss man ļoti atgādina manus centienus iemācīties vāciski to Aspazijas dzejoli par pasaciņu sirmajā kumeliņā - 'Es reitet, reitet, ohne Pause, un bla bla bla bla kein Zuhause.' Sasodīti pietrūkst murmuļa.