Jā, mīļie patērētāji, man laikam tomēr nāksies atsākt rakstīt savu medicīnisko varoņteiku, manuprāt. Vakardiena iesākās neiespējami rožaini, ar tādu kārtīgu bezsamaņu - neko daudz neatceros, ja nu vienīgi pašu filmas pārtrūkšanas brīdi un tad pēc tam vēlāk to, kā mājinieki gāza man pa ģīmi, lai kaut cik dabūtu pie sajēgas [un kamēr es biju bez filmas, kaķis izmantoja vispārējo apjukumu un noēda manas brokastis, mīļumiņš gatavais]. Dzīvokļa iemītnieki vienbalsīgi ņaud:"Redz, kur ir tavas negulētās naktis!", bet ārsts apgalvo, ka tas pilnīgi noteikti ir no stresa un/vai pārdzīvojumiem, pat pajautāja man tādā klusā balsī, kādā parasti slimnīcas medmāsas jautā par vēdera izeju - 'Nelaimīga mīlestība?' [dritvaikociņ, vai tiešām to var konstatēt pēc asinsspiediena, jeb man jau vienkārši ir iestājies vispārējais līmenis?] Noskaldīju lepnu 'Nē!' un ejiet tak jūs diriģēt, ārsta kabinets noteikti nav tā vieta, kur man būtu sevi jāķidā. Bet ne par to tagad - es nekad mūžā nebiju domājusi, ka mani tik ļoti spēs sajāt mans darbaholisms, mūžīgā sevis apslāpēšana [jo īsti vīri taču neraud?], vienvārdsakot viss, kas tajās manās ķīseļainajās smadzenēs un prātiņā ir sakrājies, un lieki piebilst, ka sakrājies ir sasodīti daudz, visi tie mēsli vismaz piecdesmit reizes pārsniedz kritisko masu, bet es tik valdos - 'aizžmiedz acis un rij lejā', mans mērs nekad nav pilns, patiesībā tas ir bezizmēra. Nu lūk, ārsts parakstīja absolūtu mieru, klusumu un gultu, dzeru savu draņķa valokordīnu un man tagad noteikti būs tonnām brīva laika - esmu jau izlūrējusi griestos caurumu, un nav īsti, par ko domāt, jūtos kā dabūjusi pa galvu ar putekļainu maisu, un pateicoties tam, ka nekas nenodarbina prātu, esmu izšņukstējusi vismaz mēneša normu, bet vieglāk tāpat īsti nav, drīzāk otrādi. Dzīvojieties, es varbūt skrāpēšu savās zaļajās tapetēs strīpiņas par katru šīs piespiedu atpūtas dienu, kas cits atliek. 'Rakstiet vēstules sīkā rokrakstā.'