Galvā atgriežas sasodītās balstiņas, kuras no neartikulētiem ķērcieniem beidzot ir pārgājušas uz saprotamiem teikumiem - smadzenēs progress, tas lāābi, bet ne jau par to ir stāsts, stāsta taču nav! Sapnī redzēju Mūs, atkal, un tas ir pārāk dīvaini - sapnī redzēt personu, kuru ar sapņiem vispār būtu grēks salīdzināt, sapņi zaudētu jau pirmajā raundā un tiktu aiz matiem aizvilkti prom. Pārlieku jocīgi naktīs pa miegam atkal būt par Teodoru, un taisnība vien ir vārdiem 'Ja tu sapņo par mani, tad kam tev vēl citi sapņi?', patiesi - viss pārējais taču ir tikai pildviela, domu novērsējs. Visu dienu būs saldsērīgi un taureņaini, atkal.

Braucu no Bolderājas, saule spīdēja acīs un bija silti un sērīgi. Silti un sērīgi.
Cik ļoti mazsvarīgas uz tavu sāpju un sāpīšu fona liekas visas manas lomkas un paģiras, pilnīgi pārņem kauns te tik gari un plaši čīkstēt, apzinoties tavu nebūšanu patiesos apmērus. Kāāuns, tāds liels un epikfeilisks 'shame on me.'