Labvakar, biedri, šodien es jums pastāstīšu pasaciņu par kafiju, masu psihozēm un 'nelielo, mazmazītiņo krīzīti'. Mazā māsa noskatījās Krēslu un protams, sajuka prātiņā [cilvēki, kas ar jums notiek?], drīz savā īpašumā iegūs arī grāmatu un tad tik ies vaļā, lai dieviņš apgrābstās. Es vienmēr esmu gribējusi, lai viņa pārzin labu kino un galvenokārt labu literatūru, jo pie grāmatas viņu nākas dzīt ar sūdainu mietu - protams, nespiedīšu divpadsmitgadīgam bērnam lasīt Kafku vai antīkās traģēdijas, un tomēr, visa šī masu kaislība uz Edvardiem un Bellām ir kautkādas klusās šausmas, neraugoties uz to, ka par gaumi nestrīdas. Lūk. Cītīgi nelietoju inhalatorus [nezinu, kāpēc, jo vajag taču], malkoju savu vājprātīgo kafiju un brīnos, kāpēc man vairs negaršo - kādreiz, kad vēl dzēru vienu krūzīti gadā, kafija likās salda un patīkama, īsts ambrozijs, bet tagad neko vairāk par skābi rūgtu brūvējumu es tur sajust nespēju. Pļurkt. Tas laikam ir pieradums un apnikums, nezinu, bet vismaz post-kafijas drebulis tirina kā parasti, un tas mazlietiņ priecē. Nezinu, neko es nezinu, ibio rio - jo mazāk zinu, jo labāk guļu, bet tie ir klaji meli, jo neguļu vairs vispār. Nākamnedēļ jādodas apšķērēt matus un atkal kļūt par Teodoru, un mana friziere mani noteikti nositīs par katru matu, kuru esmu apzināti izplēsusi no galvas.
Agrāk vienmēr bija kautkāda nebūt Cerībiņa - vārga un tizla, bet bija, braši kvēpinājās apkārt pa manām iekšām ar savu mazo liesmiņu un vienmēr atgādināja paciesties vēl mazdrusciņ, jo nav sliktu beigu, ir tikai sūdīgi scenāriji. Negribas sevi lieki uztraukt, jo tad nāktos dzert 50 pilieniņus un likties gulēt, bet manuprāt, Cerībiņa nupat nolika karoti, vai varbūt ieslīga dziļā nemaņā. Jā, es esmu kuce, vienmēr esmu bijusi, bet savādāk vienkārši nemāku - piedodiet, pilsoņi, es piedzimu par kuci, un kurš ir piedzimis par kuci, tas kā kuce arī mirst. Mjau.