Ārā ir palicis pārlieku silts, un arī šī gada pirmā aukstā zupa ir pagatavota par pāris dienām ātrāk, nekā pagājšgad, bet tie ir tikai tādi ziediņi - mani nepārspējamie blakuspagalma kaimiņi ir atklājuši sezonu, cauru dienu un nakti dārdina neprātīgus ritmus, un viņu plānprātīgi skaļo mūziku es šeit dzirdu skaidrāk, nekā savu patreiz skanošo 80. gadu krievu elektroniku - 'я в детстве мечтал быть великим артистом, теперь же я стал эгоцентристом', un īstenībā tiem vārdiem var ļoti piekrist. Vakardiena pagāja kaut kā pārlieku jocīgi, tā īsti līdz galam neaptverot datumu un visu ar to saistīto, bet vismaz ar salīdzinoši nelielām morālajām paģirām un kas zin, varbūt tie ir kautkādi stāvokļa uzlabojumi - cerēsim, jo cik tad ilgi es šitā lūzīšu un salabošos, lūzīšu un salabošos, bet ko nu par to. Esmu plusmīnus nobriedusi pasūtīt diriģēt to savu sasodīto Blaumaņielas šizofrēniķi - sajūta nav no labajām, jo kā nekā cilvēks, bet nu piedodiet jel, tas mūsu tā saucamais kontakts nekad nav bijis sevišķi veselīgs, attiecīgā persona man šķiet ar katru dienu arvien pretīgāka, un jau krietnu laiku es jūtos vienkārši apgānīta, tīri fiziski nāk vēmiens no visas tās parodijas, kuru vajadzēja pārstāt jau pašā sākumā, bet ko tik visu izmisumā nesadomājas, un turklāt man nebija dūšas, kā jau parasti. Fuj. Personīgi ierasties tajā sasodītajā laškrāsas istabā man ir mēreni bail, jo kas zin, ko tāds galvā slims cilvēks var sadomāt, iedos pa galvu ar savu Budas statueti un tad es nevarēšu čiepstēt vēl ilgu laiku, tā ka būs vien jāraksta 2000 zīmju garu atlūgumu elektroniskā veidā, jāpārmet krustu un jācer, ka neizraisīšu nekādas bīstamas lēkmes un uzplūdus - jā, mīlīši, es esmu kuce, vienmēr esmu bijusi, bet nu dritvaikociņ, šī ir pirmā reize pasaules vēsturē, kad es tiešām nevaru izturēt. Arlabvakaru.